(111) Būtu jāparedz noteikumi, kas ļauj nosūtīt datus noteiktos gadījumos, kad datu subjekts ir devis savu skaidru piekrišanu, ja nosūtīšana ir gadījuma rakstura un nepieciešama saistībā ar līgumu vai likumīgu prasību, neatkarīgi no tā, vai to izvirza tiesas procesā vai administratīvā vai ārpustiesas procedūrā, tostarp regulatīvo struktūru procedūrās. Būtu jāparedz arī noteikumi, kas ļauj nosūtīt datus, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos noteiktām svarīgām sabiedrības interesēm, vai ja datus nosūta no reģistra, kas izveidots ar likumu un ir paredzēts, lai leģitīmi ieinteresētas personas vai sabiedrība varētu to izmantot. Pēdējā minētajā gadījumā nebūtu jānosūta pilnīgi visi reģistrā ietvertie personas dati vai veselas datu kategorijas, un, ja reģistrs ir paredzēts, lai to varētu izmantot leģitīmi ieinteresētas personas, dati būtu jānosūta tikai pēc šo personu pieprasījuma vai ja šīs personas ir datu saņēmējas, pilnībā ņemot vērā datu subjekta intereses un pamattiesības.

(112) Šīm atkāpēm jo īpaši būtu jāattiecas uz datu nosūtīšanu, ko pieprasa un kas ir vajadzīga saistībā ar svarīgiem sabiedrības interešu iemesliem, piemēram, kad starptautiska datu apmaiņa notiek starp konkurences iestādēm, nodokļu vai muitas pārvaldēm, finanšu uzraudzības iestādēm, dienestiem, kuru kompetencē ir sociālā nodrošinājuma vai sabiedrības veselības jautājumi, piemēram, ja runa ir par kontaktu izsekojumu lipīgo slimību gadījumā vai lai samazinātu un/vai novērstu dopingu sportā. Personas datu nosūtīšana būtu arī uzskatāma par likumīgu, ja tā ir nepieciešama, lai aizsargātu kādu no interesēm, kas ir būtiskas datu subjekta vai citas personas vitālām interesēm, tostarp fiziskajai veselībai vai dzīvībai, ja datu subjekts nav spējīgs dot savu piekrišanu. Ja nav lēmuma par aizsardzības līmeņa pietiekamību, Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, ja ir svarīgi iemesli sabiedrības interesēs, skaidri nosaka ierobežojumus attiecībā uz konkrētu kategoriju datu nosūtīšanu uz trešo valsti vai starptautiskai organizācijai. Dalībvalstīm par šādiem lēmumiem būtu jāpaziņo Komisijai. Varētu uzskatīt, ka jebkādu datu subjekta, kurš fiziski vai juridiski nevar dot piekrišanu, personas datu nosūtīšana starptautiskai humanitārai organizācijai ar mērķi izpildīt uzdevumu saskaņā ar Ženēvas konvencijām vai ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, kas piemērojamas bruņotos konfliktos, ir nepieciešama svarīgu iemeslu dēļ sabiedrības interesēs vai tāpēc, ka tas ir datu subjekta vitālās interesēs.

(113) Nosūtīšana, ko var kvalificēt kā tādu, kas neatkārtojas un kas tikai attiecas uz ierobežotu datu subjektu skaitu, varētu būt iespējama arī, pamatojoties uz pārziņa pārliecinošām leģitīmām interesēm, kad minētās intereses ir svarīgākas par datu subjekta interesēm vai tiesībām un brīvībām un kad pārzinis ir novērtējis visus ar datu nosūtīšanu saistītos apstākļus. Pārzinim būtu īpaši jāapsver personas datu būtība, ierosinātās apstrādes darbības vai darbību nolūks un ilgums, kā arī situācija datu izcelsmes valstī, trešā valstī un galamērķa valstī un būtu jānodrošina piemērotas garantijas fizisku personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai attiecībā uz viņu personas datu apstrādi. Šādai nosūtīšanai vajadzētu būt iespējamai tikai atsevišķos gadījumos, ja nepiemēro nevienu no pārējiem iemesliem attiecībā uz nosūtīšanu. Zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos būtu jāņem vērā, ka sabiedrībai ir leģitīmas tiesības sagaidīt zināšanu uzlabošanos. Pārzinim būtu jāinformē uzraudzības iestāde un datu subjekts par minēto nosūtīšanu.

(114) Jebkurā gadījumā, ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu par datu aizsardzības līmeņa pietiekamību trešā valstī, pārzinim vai apstrādātājam būtu jāizmanto risinājumi, kas datu subjektiem sniedz īstenojamas un efektīvas tiesības attiecībā uz viņu datu apstrādi Savienībā arī pēc tam, kad minētie dati ir nosūtīti, lai tādējādi viņi joprojām varētu baudīt savas pamattiesības un garantijas.

(115) Dažas trešās valstis pieņem normatīvos un citus tiesību aktus, kuru mērķis ir tieši regulēt apstrādes darbības, ko fiziskas un juridiskas personas veic dalībvalstu jurisdikcijā. Tas var ietvert tiesu spriedumus vai administratīvu iestāžu lēmumus trešās valstīs, ar kuriem pārzinim vai apstrādātājam prasa nosūtīt vai atklāt personas datus un kuri nav balstīti uz starptautisku nolīgumu, piemēram, savstarpējas tiesiskās palīdzības līgumu, kas ir spēkā starp pieprasītāju trešo valsti un Savienību vai kādu tās dalībvalsti. Šādu normatīvu un citu tiesību aktu ekstrateritoriāla piemērošana var būt pretrunā starptautiskām tiesībām un var kavēt sasniegt tādu aizsardzību, kādu fiziskām personām Savienībā nodrošina ar šo regulu. Nosūtīšana būtu jāatļauj tikai tad, ja šīs regulas nosacījumi nosūtīšanai uz trešām valstīm ir izpildīti. Tas cita starpā varētu būt gadījumos, kad izpaušana ir nepieciešama, pamatojoties uz svarīgām sabiedrības interesēm, kas atzītas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, kuri ir piemērojami pārzinim.